Pārgājiens vienatnē - kāpēc tā ir laba ideja
Iet pārgājienā vienam pašam ir aizraujoši un nepavisam ne garlaicīgi. Ja tev mieru nedod doma par pārgājienā iešanu vienatnē - dodies! Šeit ir pāris iemesli, kāpēc pārgājiens vienatnē ir laba ideja.
Mans pirmais pārgājiens vienatnē bija 2019. gadā ziemā. Jutos nomākta un vēlējos izvēdināt galvu, noejot no Vecāķiem līdz Carnikavai. Nenogāju - tiku līdz Garciemam, jo bija auksts un man nebija ziemas pārgājienam piemērota apģērba.
Pabūt vienatnē ar sevi
Vienmēr esmu teikusi, ka tad, ja prātu nomāc slikts garastāvoklis vai kāds spiedošs jautājums, ir jāiet mežā. Iznākot no meža pēc 11 kilometriem, tu jau esi kļuvis par nedaudz citu cilvēku. To es esmu savā praksē piedzīvojusi katru reizi pēc garāka pārgājiena. Kaut kas tajā būšanā vienatnē ir. Manuprāt, cilvēkam ir jāprot būt vienam. Pārgājiens vienatnē ir labs veids, kā to iemācīties.
Mēs tik ļoti pieķeramies citiem cilvēkiem, ka reizēm šķiet, ka vienam pašam darīt aktīvas lietas būtu garlaicīgi. Ja padomā par to no citas puses: sanāk, ka tu uzskati, ka pavadīt laiku kopā ar tevi ir garlaicīgi. Jocīgi, vai ne? Manuprāt, mēs katrs mākam sevi izklaidēt. Ir jāatbrīvojas no uzskata, ka jautrībai vajadzīgi citi cilvēki, un jādod iespēja pavadīt laiku vienatnē ar sevi. Es zinu tik daudz cilvēkus, kuri nemitīgi kaut kur skrien un vienmēr sevi apbruņo ar cilvēku klātbūtni. Es viņiem visiem novēlu beidzot iemācīties pavadīt laiku vienatnē. Kad esi atļāvis sev to apgūt, tad vienatne vairs nav biedējoša, bet gan kļūst par spēku atgūšanas avotu.
Pārgājieni ir labs veids, kā mācīties būt kopā ar sevi. Tās ir sev rezervētas vairākas stundas laika, kurās galvenais uzdevums ir iet no punkta A līdz B. Viss pārējais ir tava improvizācija. Nekas slikts nenotiks, ja pavadīsi pāris stundas bez citiem cilvēkiem. Man šķiet, ka mums visiem vienatne ir ļoti nepieciešama.
Savu 28. dzimšanas dienu 2020. gada marta beigās nācās svinēt pandēmijas pašā sākumā. Dzimšanas dienas rītā pamodos starp plkst. 6.00-7.00, termosā ielēju tēju un devos uz mežu pastaigāties. Laikā, kad bija bail būt cilvēkos un neko īsti nevarēja darīt, tā bija sava veida dāvana sev: pavadīt laiku ar sevi īpaši.
Iespēja pārdomāt sev svarīgus jautājumus
Tik bieži esmu devusies dabā tad, kad prātu nomoka kaut kādi lieli jautājumi, kuros jūtos iesprūdusi un netieku pie atbildēm. Teorētiski vienmēr var palikt mājās un turpināt domāt tur. Tomēr vides nomaiņa ļauj vienas un tās pašas lietas ieraudzīt no cita skatupunkta. Tas, kas tev ir svarīgs dzīvē pilsētā, bieži vien kļūst mazsvarīgs, esot dabā. Perspektīvas maiņa ir ļoti nozīmīga, ja jūties iestrēdzis. Arī cita vide ļauj nomainīt pārdomu procesā esošo emocionālo fonu.
Pandēmijas laikā es pat atradu sev iemīļotu vietu mežā, kur pa meža ceļu ar velosipēdu aizbraukt un pasēdēt. Kad man bija slikts garastāvoklis, devos uz šo mežu. Pakāpeniski man izveidojās asociācija, ka mežā gūstu mieru un varu atpūsties no sakrātajām dusmām vai skumjām. Šis mežs bija mans happy place jeb priecīgā vieta. Manuprāt, katram cilvēkam vajag savu happy place, kur bez jebkādiem priekšnosacījumiem sev vienkārši ļaut būt.
2019. gadā pārtraucu sev neveselīgas attiecības un pārvācos dzīvot pie radiniekiem privātmājā pie meža. Bieži devos pastaigās uz mežu, jo vēlējos pabūt meža klusuma ielokā un padomāt par to, ko vēlos iesākt dzīvē tālāk. Mežs man vienmēr ir ļoti palīdzējis.
Noticēt savai varēšanai
Vai tu vari noiet 10 kilometrus? 20? 30? Vai tu vari noiet vairāku dienu pārgājienu? Vai tu spētu noiet pārgājienu no Kolkas līdz Dubultiem? Ja nesāksi ar 10 kilometriem, nenoiesi 20. Un 30. Un visu pārējo, par ko tu vari ne tikai sapņot, bet uz ko arī mērķtiecīgi iet.
2019. gadā nepieveiktais 5 kilometru garais pārgājiens no Vecāķiem līdz Carnikavai man tomēr deva ieskatu savā varēšanā. Es būtu varējusi šo pārgājienu noiet, ja būtu tam pienācīgi sagatavojusies! 2020. gadā pandēmijā nonācu dīkstāvē (un vēlāk zaudēju darbu), kas bija labs laiks, lai vēlreiz mēģinātu doties pārgājienā. Man bija arī apnicis vērot, kā citi cilvēki Instagramā profesionālā pārgājienu apģērbā noiet garus pārgājienus. Es arī gribēju tā darīt!
2020. gada aprīlī bez pārgājienu aprīkojuma un ar aizlienētu somu un vējjaku veiksmīgi nogāju savus pirmos 20 kilometrus no Kalngales līdz Garciemam un atpakaļ. 20 kilometri šķita ļoti daudz - man tas bija liels sasniegums, ar ko ļoti lepojos. Tas mani iedvesmoja jau maijā devos nākamajā, līdz šim visgarākajā pārgājienā: 34 km pārgājiens no Trīsciema līdz Gaujas ietekai jūrā un atpakaļ.
Sēžot pie jūras kaut kur starp Kalngali un Garciemu savā pirmajā 20 km pārgājienā. Vēroju citus cilvēkus un domāju par to, ka viņi nemaz nezina, ko es šobrīd daru. Ka es šobrīd sev pierādu, ka varu. Un jūtos lieliski.
Skatoties bildes no šiem pārgājieniem vienatnē, es nevienam nevarētu izstāstīt, cik citādāks ir prieks pašam par savu izdošanos, kad to svini vienatnē. Man kā pārlieku paškritiskam cilvēkam ar visnotaļ negatīvu iekšējo naratīvu pašai par savām prasmēm tas bija kā svaigs gaiss. Vairs nebija jāklausās savos negatīvajos, teorētiskajos pieņēmumos par savu nevarēšanu. Es biju aculiecinieks tam, ka es varu. Kā gan var nepriecāties par to, ka uzvari pats sevi?
Mans garākais pārgājiens no Trīsciema līdz Gaujas ietekai jūrā un atpakaļ. 34 km nepilnās 8 stundās. Tieši šis pārgājiens man deva pārliecību, ka varu noiet gan 34, gan krietni vairāk kilometrus.
Nav nepieciešamības saskaņot savu rīcību ar citiem
Manuprāt, ikviens cilvēks var atzīt, ka, dzīvojot vienam, liela burvība ir tajā, ka tev ne ar vienu nekas nav jāsaskaņo. Tu vari darīt, ko vēlies, un nevienam par to neatskaitīties. Dzīvojot ar kādu divatā vai arī lielākā ģimenē, šādi brīvības brīži ir jāveido pašam. Bieži vien mēs savas spontānās vēlmes citu cilvēku kompānijā noklusējam. Ir iespējams, ka pārgājienā divatā vai lielākā grupā neizdarīsi ko tādu, ko tu noteikti izdarītu vienatnē. Dodoties pārgājienā vienatnē, tu vari darīt jebko.
Izvēlies maršrutu pats, atklāj apskates objektus pats. Pamani interesantas lietas pats. Pamaini iešanas virzienu, saīsini vai pagarini to. Piestāj kādā vietā uz ilgāku brīdi. Tu pats visu vari izlemt un izdarīt. Tā ir brīvība, ko tu neiegūsi pat ar vispiemērotāko pārgājienu biedru gājienam divatā. Arī kompānijā divatā tev jārēķinās ar otru cilvēku, kas nozīmē kompromisus.
Lojas upes pārgājiens ir viens no maniem mīļākajiem solo piedzīvojumiem. Maršruts bija negaidīti skaists un pārsteidzošs. Bija tik aizraujoši atklāt vienu skaistu skatu pēc otra, spontāni pārbrist upīti vairākās vietās un paēst līdzpaņemtās pusdienas ar skatu uz skaistu klinšu atsegumu.
Izzināt apkārtni vienam pašam
Mani mīļākie pārgājienu maršruti ir pa visnotaļ nomaļām vietām, kas nav tik tuvas cilvēku iemīļotām dabas takām vai apskates objektiem. Cilvēki vispār visbiežāk dodas tur, kur iet arī citi cilvēki. To es ievēroju pandēmijas laikā. Pārgājienos gar jūru cilvēkus sastapu galvenajās promenādēs un takās, kas ved no piejūras ciemata uz jūru. Daudzviet piekrastes un mežu teritorijās starp šīm takām nesatiksi teju nevienu cilvēku. Tas man Latvijā ļoti patīk: te ir tik viegli pabūt vienam!
Iet pa nezināmām vietām var būt bīstami - bet lielākoties tas ir patīkami un ļoti interesanti. Mani labākie pārgājienu stāsti ir no maršrutiem pa visvairāk random vietām. Arī valsts mežu marķētās, iekoptās dabas takas nenoliedzami ir skaistas un izstaigāšanas vērtas! Tomēr manā pieredzē nestandarta piedzīvojumi sniedz pavisam citādāku pieredzi. Savus jaunizveidotos pārgājienu maršrutus parasti izstaigāju viena pati, lai blogā varētu dalīties ar labākajiem un interesantākajiem.
34 km pārgājienā Trīsciems - Gaujas ieteka jūrā - Trīsciems es uzzināju un apskatīju, kur sākas Langas upe. Atklāšanas izjūta ir lieliska - it sevišķi tad, kad to negaidi.
Būt kreatīvam bez citu uzmanības
Ja esi fotogrāfijas vai citas mākslas piekritējs un nodarbojies ar to arī pats, tad pārgājiens ir laba iespēja savas kreatīvās nodarbes praktizēt bez citu cilvēku uzmanības. Par cik veidoju saturu par pārgājieniem priekš Dari Lietas bloga, visvairāk man patīk fotografēt un filmēt pārgājienos, kuros dodos viena pati. Ejot kompānijā ar citiem cilvēkiem, reizēm ir grūti apvienot fotografēšanu un filmēšanu. Bieži vien var nākties pavadīt ilgāku laiku, gūstot tiešām labus kadrus. Tas galīgi nekam neder, ja pārgājienā esi kopā ar citiem cilvēkiem. Gribas darīt gan to, gan arī būt kompānijā. Tomēr fotografējot un filmējot, neviļus vienmēr sanāk vilkties pašam pēdējam.
Esmu kaut kā piešāvusies filmēt un fotografēt ātri: tā, kā tobrīd mirklī sanāk, tā arī lai paliek. Es reti filmēju un fotografēju citus cilvēkus. Ja godīgi, man vienkārši negribas tērēt savu laiku, prasot citu cilvēku atļaujas un pēc tam fotografējot vai filmējot kautrīgus cilvēkus, kas kameras priekšā sāk uzvesties nedabīgi. Pat ja tā nenotiek, es šo varbūtību dēļ parasti reti filmēju un fotografēju citus cilvēkus.
Bieži vien pieķeru sevi pēc pārgājieniem domājam, kādus skaistus kadrus būtu izdevies notvert, ja man būtu bijusi iespēja pabūt kadru meklējumos ilgāku brīdi. Ja iepriekšējā gadā biežāk devos pārgājienos ar citiem cilvēkiem, tad šogad laikam pievērsīšos solo pārgājieniem. Lai varu atgūt savu kreatīvo iedvesmu, varbūt pat atsākt veidot video savā Youtube kanālā.
Arī tu vari pārgājiena laikā pievērsties jebkādai savai kreatīvajai nodarbei. Vai tā būtu fotografēšana, filmēšana, rakstīšana, zīmēšana vai gleznošana.
Stāšanās pretī savām bailēm
Visvairāk man ir bail no savvaļas dzīvnieku sastapšanas pārgājiena laikā. Ikvienam pārgājienu un dabas mīlim būtu vērtīgi veltīt laiku un uzzināt, kā rīkoties un nerīkoties, sastopot savvaļas dzīvniekus. Arī man tas vēl ir jāizdara.
Mežs mani bieži vien ir pārbiedējis. Lielākoties tie ir bijuši dzīvnieki. Bieži vien noraustos no putniem, kas izšaujas cauri garākām zālēm vai krūmājiem. Šad tad manu ceļu ir šķērsojusi lapsa. Vienreiz man acu priekšā aiztraucās stirna - viņa sabijusies no manis, es sabijusies no viņas. Esmu bijusi arī mežā, kad kaut kur man netālu atskan kaut kādas zvērīgas skaņas (mežacūkas?). Man šķiet, ka daba mani biedē tāpēc, ka es nezinu, kā uz to reaģēt. Tomēr turpinu doties uz mežu ar domu to apgūt, iemācīties atpazīt to, no kā ir un no kā nav jābaidās.
Protams, ikvienam aicinu būt uzmanīgam, esot dabā. Uzmanībam pret dabu un vērīgam par apkārtni.
Viens no maniem mērķiem bija palikt pa nakti teltī vienai pašai - to arī izmēģināju, un par to stāstu šajā rakstā:
Saprast savas patiesās pirmās nepieciešamības
Iesaku izmēģināt kārtīgu, garu pārgājienu vienatnē, lai varētu arī vairāk uzzināt par savām patiesajām vajadzībām. Pirmie garie pārgājieni ļoti labi parāda, cik daudz ūdens un ēdiena tev patiesībā vajag un kādas lietas ir vajadzīgas tavam komfortam. Visvairāk, protams, iemāca vairāku dienu pārgājieni - kaut vai divu dienu pārgājiens ar nakšņošanu.
Man vienmēr ir patikusi tā nedaudz netīrā sajūta, kad tu otrajā dienā pēc nakšņošanas teltī vai guļamtīklā dodies līdz dzelzceļa stacijai gaidīt vilcienu mājup. Es teiktu, ka tā ir patīkama izbēgšana no pilsētnieka vajadzību gūzmas. Došanās pārgājienos viennozīmīgi manī ir spēcinājusi interesi par minimālismu un slow living jeb lēno dzīvesveidu. Cilvēkam patiesībā vajag ļoti maz. Ir vērts darīt lietas, lai uzzinātu, kas ir vajadzīgs tev pašam.
Vai pārgājiens vienatnē ir tavā piedzīvojumu kontā?
Pastāsti par saviem piedzīvojumiem vai arī uzdod jautājumu komentāros zem raksta, labprāt atbildēšu.